Steiga.

      Cik daudz cilvēku atstāj uz mums neapzinātu ietekmi. Ikreiz, kad mierīgi apsēdies parka zālienā un sāc vērot garām ejošos cilvēkus, kas lidinās kā putni savā noteiktajā ikdienas rutīnā, tu sāc saprast cik niecīga skudra tu esi šajā plašajā Visumā un tevi pārņem tāds tumšs tukšums, lai cik saulaina diena nebūtu, tu redzi kā kāds apmaldījies svešinieks meklē palīdzību, bet neviens nevēlas veltīt ne sekundi sava dārgā laika, un apmaldījies svešinieks kļūst par klaiņojošu suni, kuram nav ne māju, ne vietas, kur to gaida.
     Tu vēro, kā pasaule griežas un skrien nebūtībā un vairs nezini, kur ir tava vieta, vai tu esi klaiņojošais svešinieks vai cilvēks, kuram nav laika, vai kāda laikā un vietā nevienam nevajadzīga, pazudusi būtne.
     Kāda ir tava nozīme šajā skudru burzmā?
     Varbūt kāda laternas staba gaisma kļūs par tavu vienīgo cerību šajā bezcerīgajā dienā.

Sammy