Ciešanas

Gaisa vietā smēķēju cigāru
Un mazgājos ugunī karstā,
Lūkojos caur būra rāmjiem.
Par ko man gods tā ciest?

Kā aukstu ūdeni sejā,
Es malkoju tavus vārdus dziļi
Un spļauju tos kā liesmas ārā.
Par ko man gods tā ciest?

Kā vējš lapas rudenī
Plēšu matus ārā kaudzēm.
Dzīvotprieks sen jau zudis.
Par ko man gods tā ciest?

Sammy

Eņģeļi ņemiet mani,

Pārvērtiet par savējo.

Dariet iederīgu neiederīgo,

Pieņemiet kā savējo,

Neatstājiet mani indēties

Uz salas sāpīgi vientuļās

Cilvēces starpā,

Pakariet manu ķermeni

Ozolā vecā

Un aizmirstiet to neaizmirstībā.

Skaļi izsakiet lietas,

Kuras neizteiktas palikušas,

Dodiet man dzirdēt

Patiesību skarbo.

Sammy

Atver acis 
neskaidra aina 
Izjūti sevi
naida baudā
Ievelc nāsīs
baiļu auru
Rīsties pēc gaisa
stundām vai gadiem
Ieklausies sevī
nepateicīgi vārdi
Sirds tava pukst
bet sajūties vārgs
Nav vērts vairs rīstīties
grābstīties gaisā
tāpat nevienam
vajadzīgs neesi
Sajūtas skaidri
kaut pamosties izteiktas
kā melni aprakstītas
baltās sienas.

Sammy

Ķermenis kā būris,
Kurā iesprostots prāts
No atslēgām darināts
Un ķēdēm slēgts
Tauriņa izmērā
Un brīvības alkās
Tomēr nevienā cenā
Neizmērojams.
Centieni izlauzties
Sekmējas kastē
Piecas pēdas zem zemes.
Kad delnas uzšķērstas,
Izlietas tukšas,
Visas saites pārgrieztas
Un tuvinieki kļuvuši sveši.

Sammy

Abstraktie laimes uzplaiksnījumi

Man patīk braukt autobusā, kad saule riet un visas gaismas jau ir ieslēgtas. Tad pasaule saplūst vienā lielā saulrieta un neona jūrā, kamēr ausīs skan:"forget the horror here, forget the horror here, leave it all down here". Un tajā brīdi es patiešām atstāju visas savas tumšās domas tur. Nav vairs nekā, izņemot šo abstrakto laimes sajūtu diafragmā. Un tad es saprotu, ka patiesa laime ir tādi mirkļi kā šis. Mēs visi dzīvojam šo patieso laimes mirkļu dēļ. Tie ir mūsu maize un ūdens - viss, kas mums nepieciešams šajā trauslajā mirklītī, kas veltīts mūsu esībai. Kaut dzīvē būtu vairāk šādu mirkļu pirms mēs nokrītam zemē kā koki, kuros iespēris zibens.

 Rozmarija

Steiga.

      Cik daudz cilvēku atstāj uz mums neapzinātu ietekmi. Ikreiz, kad mierīgi apsēdies parka zālienā un sāc vērot garām ejošos cilvēkus, kas lidinās kā putni savā noteiktajā ikdienas rutīnā, tu sāc saprast cik niecīga skudra tu esi šajā plašajā Visumā un tevi pārņem tāds tumšs tukšums, lai cik saulaina diena nebūtu, tu redzi kā kāds apmaldījies svešinieks meklē palīdzību, bet neviens nevēlas veltīt ne sekundi sava dārgā laika, un apmaldījies svešinieks kļūst par klaiņojošu suni, kuram nav ne māju, ne vietas, kur to gaida.
     Tu vēro, kā pasaule griežas un skrien nebūtībā un vairs nezini, kur ir tava vieta, vai tu esi klaiņojošais svešinieks vai cilvēks, kuram nav laika, vai kāda laikā un vietā nevienam nevajadzīga, pazudusi būtne.
     Kāda ir tava nozīme šajā skudru burzmā?
     Varbūt kāda laternas staba gaisma kļūs par tavu vienīgo cerību šajā bezcerīgajā dienā.

Sammy

Perfekcionisms.

  Cilvēki ir izveidojuši priekšstatu, ka slaids un kompakts ir ideālais izmērs it visam. Dažādas ražotnes ražo dažādas preces un to lielākie mērķi ir sasniegt ideālus, tāpēc tie tiecas uz nelielām precēm, kas aizņem maz vietas. Tehnoloģijām tiek veidotas smalkākas mikroshēmas, lai tas veidotu nelielākas, mēbeles - tādas, lai tās telpā aizņem mazāk vietas, un dažādi citi piemēri, kas to pierāda. 
    Visa modernā pasaule ir par vietas taupīšanu. Katrs cilvēks mūsdienu pasaulē ir cietis no pārmetumiem par figūru. Pārmetumi par to, ka tu neesi tāds, kādu pasaule tevi vēlas redzēt - slaids un formīgs. Modes  pamatā ir slaiduma etalons.
    Šī zemeslode ir pilna ar stereotipiem un cerībām no apkārtējiem, līdz kļūstam par cerību cietumniekiem, gatavībā darīt visu, lai iemiesotu perfekcionisma faktorus, naktis pavadot negulētas griežot savus smadzeņu zobratiņus, jo laika ir par maz, lai to darītu kādā citā diennakts laikā. Līdz nonāc pie slimīgas apņemšanās sekot šim etalonam un skriet pakaļ neizbēgamajam - nāvei. 
   Kad šķiet, ka jau esi sasniedzis pilnību, sajūtas sāk teikt pretējo un apkārtējie turpina pārmest par tavām nepilnībām, un tu dodies tālāk pa kāda iezīmēto taku. Visa dzīve ir ap neapzinātām prāta paklausošām manipulācijām un mēs esam to vergi. 
   Mēs neesam neviens veidots ideāls, taču pasaule mūsos ir iesējusi sēklu, kas dzen ikvienu kapā un tā ir sēkla, kas mūs motivē pielāgoties jebkuriem apstākļiem.
    Atceries, ka spiediens, kuru tu radi uz kādu var būt iemesls nāvei nākt ātrāk nekā paredzēts. Tāpēc ja vēlies vainot kādu pie tā, ka tas ir savādāks, padomā vai tu neesi vainojams tādā pašā situācijā.

Sammy

Mans vasaras izjūtu 'Herbārijs'

   Katra diena mums sniedz savu garšas un smaržas baudījumu, dažādas izjūtas, krāsas un tieksmes. Mēs, katrs cilvēks, esam neliels krāsas laukums  uz šīs pasaules lapas dažādu maņu virpuļos, tikai dažreiz esam pārāk nomākti, lai to pamanītu. Ikdienas rūpes ir kā fēnikss, kas no pīšļiem pārvēršas skaistā putnā un no skaistā putna atkal pīšļos. Tas ir kā cikls, tieši tāpat kā vasara, pārejošs periods, kas atkal paceļas vienreiz gadā uz trim mēnešiem.
   Šī mana vasara bija vairāk emociju un vilšanos pilna, nevis piedzīvojumu bagāta, tomēr, lai arī cik daudz pelēko toņu tajā nebūtu paviesojušies, katram mākonītim ir sava zelta maliņa.
   Manā šīs vasaras dzīves upē iepeldēja tumšas pagātnes ēnas, kuras centās sagrauzt manu, jau tā salauzto un simtiem tūkstošiem reižu bradāto un vilku pluinīto sidi. Tās pielavijās caur citu pateiktiem vārdiem un mīdīja manu pašapziņu kā nevienam bērnam nevajadzīgu rotaļlietu. Ieskrāpēja augstu debesīs, virs visu galvām, sāpīgākās dzīves ainas, kuras vēl tika piepušķotas ar meliem. Kā sāls izvelk ūdeni no augiem, tāpat tika sūkta ārā laime no manām dzīslām. Līdz pāri visiem ērkšķiem kāpdami manā zemapziņā iesteidzās eņģeļi – mani labākie draugi.
   Viņi man parādījā uzticības nozīmi. Salīmēja visas plaisas, iebēra jaunu augsni manas dzīves puķupodā, lai varētu uzdīgt jauns, krāsains prieka zieds. Viņi aplēja to ar pateicības un labo atmiņu prieka vārdiem. Sasildīja ar laipniem un sirsnīgiem apskāvieniem. Priecājās par to, tādu kāds tas aug un izskatās, pat, ja kāda lapiņa izdīga tumša un nepateicīga, viņi to nosauca burvīgos vārdos, līdz tā kļuva gaiša un pateicības pilna.

Enjoy everyday of your life, no matter how bad it is
 because maybe someone someday will save your miserable life.

   Pa manu logu iespēdēja vasaras cerības un siltuma stars, kas pārvilka biezu līniju visām sāpēm, visām ciešanām un deva man iespēju uzsākt jaunu dzīvi, deva man cerību uz skaistāku nākotni. Manas sirds melnie aizkari izplēta spārnus un aizlidoja savu ceļu.  Mans prāts jutās kā uz mēles kūstošs vaniļas saldējums, kam nav bail no siltuma, kam galvenais mērķis ir būt laipnam un mīlamam pret sev kārotājiem, nesāpināt un nedzelt asus ledus kristālus baiļu dēļ, bet priecēt. 
   Šī vasara kā jau daudzas citas, bija emociju krāsu pilna, neapstādināma un mīlestības, ilgu pilna un iepriekšējās dzīves beigu jaunais sākums. 

Sammy